Pirms aptuveni pieciem gadiem Daiga, atgriežoties no studiju apmaiņas programmas Portugālē, uzsāka darba meklējumus. Kāds paziņa, kurš jau strādāja Rīgas pašvaldības policijā, ieteica uzcītīgajai studentei izmēģināt spēkus kā glābējai. Tikai tad, kad Daiga ieradās uz darba interviju, viņa saprata, ka nav pieteikusies tikai uz glābējas pozīciju, bet arī uz policistes. Tas viņu nebiedēja un jau pavisam drīz glābēja uzsāka darba gaitas. Savus darba pienākumus šai peldsezonā viņa uzsāka glābšanas stacijā “Lucavsala”, taču tagad ikdienā strādā Bābelīša peldvietā.

GLĀBĒJS NAV BĒRNU AUKLE

Nenoliedzami katra glābšanas stacija ir citādāka. Darbs Baltijas jūras līča piekrastes peldvietās tiek organizēts pēc viena principa, bet peldvietās iekšējos ūdeņos pēc cita. Darbs Lucavsalā ir līdzīgs darbam baseinā, peldētāji ir salīdzinoši tuvu stacijai, tādēļ dzirdama ir katra klepošana, aizrīšanās ar ūdeni, kliedzieni un spiedzieni. Savukārt pie jūras stacijām lielākoties jāizmanto binokli, jo ir grūtāka redzamība, turklāt jūras viļņi periodiski aizsedz peldētāju galvas.
Peldvieta “Lucavsala” atrodas ļoti tuvu Rīgas centram. Tā kā tās tuvumā atrodas kafejnīca, volejbola laukumi, lasītava, piknika vietas, bērnu rotaļu laukumi, kā arī ir plaša zaļā zona, Daiga stāsta, ka ar katru gadu peldētāju skaits palielinās. Turklāt šī peldvieta ir ļoti pateicīga sabiedriskā transporta dēļ, kuru visbiežāk izmanto tieši bērni. Līdz ar to arī pieaug glābēju darba slodze, jo peldvietu apmeklē ļoti daudz bērnu, kuri uz atpūsties atbrauc vieni paši. Daiga atklāj arī visai nepatīkamas situācijas, kad daži no pieaugušajiem, dodoties uz netālu esošo tirdzniecības centru, savas atvases atstāj pie glābšanas stacijas, proti, rodas iespaids, ka vecāki peldvietā esošos darbiniekus uzskata par bērnu auklēm, nevis glābējiem. Tā nu viņu bērni vairākas stundas pavada tiešos saules staros bez aizsargkrēmiem, ūdens un cepurēm. Šādās situācijās glābēji vecākiem pēc atgriešanās no tirdzniecības centra mēdz aizrādīt par bērnu nepieskatīšanu, taču retas ir tās reizes, kad māte vai tēvs atzītu savu kļūdu.

BĪSTAMĀKIE ATPŪTNIEKI – 12 GADUS VECI ZĒNI

Bērni Lucavsalu ir iecienījuši ne tikai pieejamības dēļ, bet arī pateicīgās vides dēļ. Peldvietas gultne ir smilšaina, Mazās Daugavas vidū ir sēklis un Zaķusalas krasts ir salīdzinoši tuvu. Apkārt tai ir izauguši skaisti ūdensrožu puduri, kuros ik pa laikam iepeld arī kāda pīļu ģimene. Lai arī ainava ir vilinoša, glābēji kā neviens cits apzinās apkārt esošos riskus. Pa Mazo Daugavu kursē mazāki un lielāki atpūtas kuģīši. Tie par savu kursēšanas maršrutu izvēlējušies Zaķusalas pusi, kura atrodas tieši blakus peldvietai.
Daiga skaidro, ka pastāv mīts, ka noslīkst tikai tie, kuri neprot peldēt, bet patiesībā novērots, ka visbīstamākajās situācijās nonāk tieši pašpārliecinātākie peldētāji. Jaunietis, kas visu ziemu trenējas baseinā un startē sacensībās vairāk atļausies riskēt atrodoties ūdenī nekā tas, kurš savas peldspējas vērtē kā vājas un baidās iet dziļumā.
Daiga atceras kādu atgadījumu, kad ūdenī vērojusi kā divi lielāki zēni aiz rokas satver augumā mazāku zēnu, velk viņu dziļumā un tad kādu laiku slīcina viņu zem ūdens. Beigās gan noskaidrojās, tā esot spēle un viņi slīcina viens otru tikai joka pēc. Tāpat reizēm līdzi paņemtie brālīši mēģina vecākiem puikām izpatikt, lai iekļautos bariņā. Šī “joka” dēļ glābējs binoklī ilgstoši vēro šādas situācijas, cenšoties saprast vai persona, kuru it kā joka pēc slīcina vēljoprojām “piedalās spēlē”. Protams, šādās situācijās Daiga skaidro, ka negaidot iznākumu viņa ejot ar bērniem veikt pārrunas, lai savlaicīgi novērstu slīkšanas risku. Jāpiebilst, ka bērniem bez spēlēm ir arī izaicinājumi un sevis pierādīšana, piemēram, kurš dziļāk un tālāk aizpeldēs, kurš ielēks no lielāka augstuma.
Taču vislielākos riskus Daiga saskata to atpūtnieku rīcībā, kuri lec ūdenī no Salu tilta, neaizdomājoties par to, ka no tilta apakšas lēciena laikā var izbraukt kāds no atpūtas kuģīšiem, kurš lēcēju nespētu laicīgi pamanīt. Līdz ar to ne vien pats lēcējs tiktu savainotos, bet arī atpūtas kuģīša pasažieri.

MALUZVEJNIEKS – PERSONA, KAS VIENLAIKUS SPĒJ BŪT BEZPAJUMTNIEKS, BAGĀTNIEKS UN PAT BEBRS

Pēc intensīva darba peldsezonā Daiga pievēršas makšķerēšanas un rūpnieciskās zvejas kontrolei, kā arī turpina piedalīties glābšanas darbos uz ūdens un ledus. Daiga stāsta, ka maluzvejnieku notveršanas operācijas reizēm mēdz izvērsties pat vairāku maiņu garumā. Viņa var stundām ilgi nogulēt dubļainos brikšņos, gaidot, kad maluzvejnieks atgriezīsies pēc sava tīkla. Reizēm gaidīšana vainagojas panākumiem, taču reizēm viņi likumsargus pamana un tīklus atstāj. Glābēja atklāj, ka ir vietas, kur nepamanītam ierīkot slēpni ir visai sarežģīti.
Milzīgu atbalstu sniedz arī iedzīvotāji, kuri ar savām laivām un zvejas rīkiem nereti aizķer maluzvejnieku tīklus, pēc kā piezvana policijai.
Tāpat glābēja stāsta, ka maluzvejnieki ir arī visai mānīgi, nereti nākas redzēt trūcīgi tērpus iedzīvotājus, kuri stāsta, ka nodarbojušies ar nelegālo nodarbi, lai papildinātu pārtikas resursus ģimenei. Izrakstot viņiem administratīvā pārkāpuma protokolu nākas justies, ka trūcīgo padari vēl trūcīgāku, jo soda sankcijas par šādiem pārkāpumiem ir lielas. Tomēr pēc tam, kad noformēti lietas materiāli, pārkāpējs iekāpj “BMW X5” vai citā glaunā transportlīdzeklī. Gadu laikā nākas novērot, cik gan patiesībā dārgus makšķerēšanas rīkus šie “trūcīgie” makšķernieki izmanto. “Te noteikti nav runa par ģimenes pabarošanu, bet par zivju tirdzniecību vai sportu. Zivju resursi nav neizsmeļami un dabas daudzveidība ir jāaizsargā un jāglabā!”, noteic Daiga.
Kā jau ikvienā darbā gadās arī amizanti stāsti. Ar vienu no tiem piekrīt dalīties glābēja.
Pirmajā darba gadā viņai un pāriniekam piešķirtas nesen iegādātas termokameras, kas paredzētas objekta noteikšanai un izlūkošanai tumsā. Pirmajā nakts maiņā, braucot apsekot Buļļupi, likumsargi centās izpētīt, kā tās darbojas. Vienā brīdī viņi pretējās upes krastā pamanīja trīs lielus tēlus. Tos vērojot izspriests, ka pie krasta niedrēs slēpnī guļ trīs personas un, iespējams, gaida piemērotu brīdi nemarķēta tīkla ievietošanai ūdenī. Pēc aptuveni 20 minūtēm, kad viena no personām ar lielu plunkšķi ienira ūdenī, likumsargi saprata, ka termokameras ir daudz jutīgākas nekā viņiem sākumā šķitis – iespējamie maluzvejnieki izrādījās esam bebri.

Pievienojies glābēju komandai: bit.ly/Glābējs

Nokļūšanas iespējas:
Ar Rīgas satiksmes autobusiem (pietura – Lucavsala)
40 Ziepniekkalns – Jugla

Ar mikroaubusiem (pietura – Lucavsala)
233 Ziepniekkalns – Jugla

Ar trolejbusiem (pietura – Lucavsala)
19 Pētersalas iela – Ziepniekkalns
24 Pētersalas iela – Mālu iela